Un kāds ir jūsu stāsts?
1.DAĻA
Lakšmī piedzima Deli pilsētā. Rīts vai vakars gaisā bija jūtams pilsētas smogs, jo Deli ir viena no piesārņotākajām pilsētām. Elpošana šeit esot bītamāka par smēķēšanu. Ik rītu, kad viņa pamodās redzēja, ka tiek dedzināti papīri, ap ugunskuriem, kur satupuši vīri sildījās.
Raksturīgi, ka vēsos rītos vīri ne tik daudz paši tinās šallēs, bet bija tās apvinķelējuši ap galvu, it kā viņiem sāpētu zobi. Pie visnožēlojamākās būdas notupies vīrs tīrīja zobus, pie ūdens krāna ielas malā kāds cits līdz pusei kails cītīgi mazgājās, bet turpat netālu kāds vīrs jau kuro dienu notupies, nolicis uz zemes putekļos savu radio nesteidzīgi mēģina no tā izvilināt kādu skaņu. Indijā steigties nevajadzēja, te nekas nenotika ātri.
Izgreznoto skolas autobusu ielas malā gaidīja skolnieku bariņš tīros kārtīgos skolas formas tērpos. Kamēr vēl ielas nebija piepildījušās ar dažādiem vāģiem un braucējiem- uz velosipēdiem un motocikliem, Lakšmī ar garu zaru slotu slaucīja sava mitekļa priekšu, ielas malu atbrīvojot no sārņiem. To viņa uzskatīja pa savējo.
Garām pabrauca patiešām tīros svaigi gludinātos kreklos vīrieši. Vienam no tiem aizmugurē sēdēja sieviete ar kājām uz vienu pusi.
Lakšmī jau bērnībā iztēlojās kā vējš sitas viņai sejā un aiznes tālu, tālu prom, kur kājām mērķis nav sasniedzams. Par Lakšmī vaigiem sāka plūst asaru upes…
un Lakšmī atkal devās ikdienas gaitās…
Apkārtesošā pasaule kā salūzuši svari nevarēja atrast smaguma centru starp diviem postiem- trūkumu un naudu. Ubagošanu Indijā neuzskatīja par negodu. Bet redzot bērnus, kas ar izstieptu roku lūdza higiēnas līdzekļus un “apvārdotājus” , kas ar meliem un viltu mēģināja “atbrīvoties” no apšaubāmām mantām, tūristus vajājot pat vairākus kilometrus, viņa sāka nojaust naudas maģisko un iznīcinošo spēku. Tā līdzi nesa priekus un asaras, mīlestību un naidu, draudzību un nodevību, svētlaimi un izmisumu, peļņu un bankrotu. Bet to, ja arī kāds teiktu, ka nauda viņu neinteresē, būtu saldi meli…
Pārvietoties pa ielām bija pagrūti, jo trotuārus okupējuši dažādi tirgotāji…
vai arī tās piegāztas ar atkritumiem, kuros vientiesīgi sagūlušās vai arī meklēja ko ēdamu “pārpalikušās govis” , kuras nešķita traucētas no apkārtējā trokšņa un kustības.
Tiesa, šiem lopiem bads nebija jācieš, ja atkritumi vairs nešķita smeķīgi varēja doties uz vietējo sakņu tirgotavu. Govis ne tikai vienmēr tika pacienātas, bet arī cienītas kā svētās!
bet citādi Indija gadu simtiem bija veiksmīgi tikusi galā ar saviem atkritumiem- ēdamos apēda lopi, degošos sadedzināja lai sasildītos, pūstošie sapuva, lopu un cilvēku mēsli sakalta karstajā saulē vai tos aizskaloja lietus ūdens. Bet tad sāka parādīties plastmasa, un pret to indieši ir pilnīgi bezspēcīgi. ielas malas kā nosēstas ar sīkiem un lieliem plēves un folijas gabaliem. Var redzēt, ka šur tur tie savākti kaudzēs, bet tas arī viss. Nabadzība, netīrība un haoss visapkārt, tikai pašu iedzīvotāju sejās miers, kaut arī viena daļa indiešu klīda no vietas uz vietu ar visu mantību saiņos uz galvas.
tie, kas gulējuši uz ielas vai savos ratiņos, ik rītu savāca savas guļvietas, lai atbrīvotu vietu tirdzniecībai.
Gulta bija kā koka rāmis ar pinumu apmēram 3/4 no gultas garuma. Kājām ļauts karāties starp gareniski ieviktajām auklām. “Izveicīgākie” mitinājās betona kastēs, kas atgādināja pussabrukušas garāžas.
Te visa pilsētas dzīve notika uz ielas. Iet pa braucamo daļu būtu vieglāk, bet bīstami- mežonīgi drāzās visdažādākie divu, trīs, četru riteņu braucamie, taurējot un izdzirdot pelēkus izplūdes gāzu mākoņus.
Autobusi neapstājās pieturās, pasažieri tajos lēca iekšā un ārā tāpat braucošos. sabraukt govi indijā ir lielāks grēks kā cilvēku, taču neviens šoferis sabraucot kādu gājēju vai lopiņu neapstājās.
Diemžēl šeit katrs rūpējās par savu dzīvību un pašaizsardzības nolūkā arī Lakšmī pieņēma faktu, ka visi pārējie ir akli. Negadījumus Indijā uzskata par sliktas karmas, nevis nemākulīgas braukšanas sekām. Sakropļoti un mirstoši cilvēki, kam nav cerība uz palīdzību indijā nav retums. citi stāv apkārt, bet lietas labā darīt neko nespēj. Hinduisms māca, ka viss ir ierakstīts katra liktenī. Arī Lakšmī ar asarām acīs ticēja, ka ja pāšreiz neveicas, nekas, nākošajā reizē vai nākošajā dzīvē veiksies labāk.
Smags putekļu , tveices, nabadzības un cilvēku sviedru pilns gaiss lēni nosēdās Lakšmī plaušās.
2.DAĻA
Indiešiem bieži mēdz dot dievu vārdus un tāds tika dota arī meitenei Lakšmī. Hinduismā Lakšmi ir labklājības, bagātības un veiksmes dieviete, tieši šī dieviete ir tā, kuras svētību saņemot, cilvēks kļūst finansiāli bagāts. Un, kur ir Lakšmī tur vienmēr valda labklājība, pārpilnība, bagātība, auglība un visbeidzot laime…
Šodien tika svinēti Diwali- galvenie Hindu svētki. Tie indiešiem apmēram tas pats, kas latviešiem Ziemassvētki. Visvairāk tiek pielūgti Lakšmī- naudas dieviete un gudrības un pārticības dievs Ganešs.
Par godu Diwali svētkiem tūristu vadāšanai domātie ziloņi bija grezni saģērbti un izkrāsoti.
Lakšmī meitene no Deli arī bija saposusies kā dieviete un devās ielās, lai izsapņotu savu sapni…
Viņai bija 13 gadi un kā jau jebkura indiešu meitene viņa sapņoja par greeznām kāzām, samteņu virtenēm, rožlapiņu paklājiem un visbeidzot laimīgu dzīvi “savā būdiņā”.
Lakšmī vēl nebija precējusies, jo tas, ka meitenes izprecināja 10 gadu vecumā nebija nekāds brīnums Indijā.
Un viņa tik ļoti, ļoti gribēja tās daudzās rotaslietas, ko indietes nēsāja ikdienā, pat ejot strādāt uz lauka un redzēt tās vietas, par kurām bija dzirdējusi…
Viņa iztēlojās kā vakara gaismā mošejas un tempļi izskatās vēl krāsaināki un ažūrais baltais marmors sevī absorbē visas varavīksnes krāsas.
Mozaīku un spoguļu sienu labirinti viņu vilināja…
Vakars bija vēls. Sarkana saule izmisīgi centās izspraukties cauri putekļu mākoņiem, kas pilsētas siluetu darīja dūmakaini noslēpumainu. Saule cīņā ar smogu nepārprotami zaudēja…
Lakšmī cerēja, ka viņai vārds netika dots bez pamata, viņai vajadzēja attaisnot cerības. Viņa cerēja un ticēja, ka iemīlot savu apkārtējo pasauli, izdzīvojot apkārtesošo dzīvi, viņas sapņi piepildīsies…
…varbūt, ja neizdosies “iekarot” dārglietu pasauli un princi, uz pasaules ir daudz sildošas lietas, kuras ikdienas steigā reizēm paslīd garām…
Šī zeme liek sajust cik patiesībā niecīga vērtība ir materiāliem labumiem un cik bezgala svarīgi katrai dzīvai būtnei ir spēt mīlēt un būt mīlētai. Viņa apstājās pie zeltītās krūkas, lai paspoguļotos tajā un uzsmaidītu sev.
Un viņai līdzās atstarojās vēl kāds…
vēl viens smaids kā zelta upe plūda no mugurpuses…
un mīlestības strāvas kā zelta monētas šķindēja pret noapaļo krūkas malu…
Iedomātā pasaule saplūda ar reālo…
tekts Ilze Apine